Piedod man, sunīt!
Sāpīgi. Cik gan ļoti ir sāpīgi… Nav iespējams elpot… Jauns vīrietis grīļojoties tika līdz soliņam skvērā un apsēdās, cenšoties ievilkt elpu un mazināt sāpes, kuras kā nokaitēts dzelzs stienis cauršāva visu ķermeni. Sāpes neatkāpās, iekožoties katrā ķermeņa šūnā. Vīrietis pacentās izdarīt dziļu ieelpu, taču sāpes veica kārtējo triecienu un viņa ķermenis saļima… Viņš vairs neredzēja apkārt sastājušos cilvēkus, nedzirdēja ātrās palīdzības sirēnu un ārstu balsis, kas steidza palīgā.
Gaisma… No kurienes tā nāk? Tik maiga un silta. Kur es esmu? Sāpju vairs nav. Un arī ķermenis kļuva pavisam gaisīgs. Vīrietis centās paskatīties apkārt, taču viss bija miglā tīts. Un tad viņš ieraudzīja suni… Klusi liekot savas ķepas, viņam pretī nāca liels vācu aitu šķirnes suns. Un vīrietis viņu pazina! Tas bijis Grejs.
„Sveiks, Saimniek.”
„Grej, tas esi tu? Bet… kā gan tu mani atradi? Un kāpēc tu runā ar mani? Es guļu?”
„Šeit visi spēj runāt un saprast viens otru. Nē, saimniek, tu neguli. Tu mirsti. Bet es jau sen esmu miris. Tur, uz tā ceļa, kur tu izmeti mani no mašīnas.”
Un vīrietis atcerējās to, ko centās aizmirst visus šos gadus. To melno un briesmīgo, kas žņaudza viņu ik nakti. Nodevību!
„Redzu, ka neesi aizmirsis… Vai atceries, cik ļoti biji sadusmojies uz mani, vecu suni? Kā trīcot aiz dusmām iebāzi mašīnā un aizvedi ārpus pilsētas? Kā atstāji mani uz ceļa un aizbrauci, neatskatoties? Atceries… Bet es taču neesmu vainīgs, ka kļuvu vecs un sāku tevi kaitināt.”
Suns nopūtās un apgulās.
„Grej, es biju pārliecināts, a tevi paņems un tu atradīsi sev jaunas mājas!”
„Nemelo pats sev, saimniek! Šādi tu mierināji sevi, cenšoties attaisnot padarīto. Bet es… Es ilgi skrēju pakaļ mašīnai, taču nespēju tevi panākt un pazaudēju tavas pēdas. Vecs deguns un slimas kājas mani pievīla. Tad es aizgāju uz iepriekšējo vietu un gaidīju, kad tu atgriezīsies man pakaļ. Es ticēju, a tu noteikti atgriezīsies, lai savāktu savu Greju. Es ticēju tev un mīlēju tā, kā prot mīlēt vien suņi! Un ļoti uztraucos, ka tu tur esi viens pats, bez manis! Nav kas pienes tev čības, pamodināt tevi no rīta, vai paklusēt kopā ar tevi, kad tev ir skumji.
Taču tu aizvien neatgriezies. Katru dienu es ārdījos gar ceļu, baidoties, ka tu mani nepamanīsi! Bet tad mani notrieca mašīna… Es nenomiru uzreiz ceļmalā. Zini, ko es gribēju visvairāk, brīdī, kad dzīvība atstāja manu ķermeni? Ieraudzīt tevi, sadzirdēt tavu balsi un nomirt, noliekot galvu tev uz ceļiem. Taču manu pēdējo elpas vilcienu dzirdēja vien aukstā peļķe.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
